Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, vasarā braucot pa Elejas šoseju, pirms Saulaines, Kaucītes krastos, varēja redzēt zirgus. Tas bija Saulaines sovhoztehnikuma zirgu ganāmpulks. To, tāpat kā visus saimniecībā, izmantoja fermās un nelielos lauku darbos, ar tiem brauca pastnieki. Laikiem mainoties, zirgus sāka aizstāt ar tehniku, tāpēc to skaits krietni saruka. Vairs reti kura saimniecība nopietni audzēja zirgus, arī zirgu sports bija gandrīz tikai izredzēto nodarbe, jo nebija, kur ar to nodarboties. Tā kā Saulaines tehnikums gatavoja arī zootehniķus, tur, acīmredzot audzēkņu piesaistei, sāka iepirkt labus šķirnes zirgus un izveidoja jātnieku sporta sekciju. Septiņdesmito gadu vidū ar saimniecības direktora svētību tika nopirktas pirmās piecas vaislas ķēves, no tām četras tīršķirnes ķēves no kolhoza Tērvete (viens no zirgaudzēšanas līderiem Latvijā) un tīršķirnes vaislas ērzelis Savietis. Tas bija zirgaudzēšanas jaunais sākums Saulainē. Par pirmo zirgkopības nozares speciālisti kļuva Saulaines sovhoztehnikuma absolvente Ingrīda Sviķe (toreiz Gaile), kura, mazliet padarbojusies ar zirgiem Tērvetē, uz Saulaini atnāca tieši zirgu dēļ. Ziņa par to, ka tiek veidota sporta sekcija un būs iespējas nodarboties ar zirgiem, izplatījās vēja spārniem, un ap Ingrīdu sāka pulcēties entuziasti, no kuriem daži bija ar nelielu pieredzi. Pašu rokām tapa šķēršļi, tika lāpīti un pielāgoti lietošanai turpat dārgumu krātuvē atrastie iemaukti un segli. Ziemas sākumā Ingrīdu komandēja uz Rjazaņu, uz PSRS vienīgo centru, kur apmācīja zirgkopības speciālistus. Pašiem ar zirgiem darboties netika ļauts, lai gan, godīgi sakot, šis aizliegums reizēm, kad Jaunzemja tēvs, atbildīgais par zirgiem, to neredzēja, tika pārkāpts un kāds līkums pa sniegainajiem laukiem tika izmests. Par zirgkopības nozares uzplaukuma sākumu uzskatāms 1978. gads, kad pēc LLA Zootehnikas fakultātes absolvēšanas par zirgkopības speciālisti un treneri tika uzaicināta Ruta Priedava – pieredzējusi jātniece un zirgu entuziaste. Jau šajā un dažos turpmākajos gados tika ievērojami uzlabots ķēvju sastāvs, no Burtnieku un Trikātas zirgaudzētavām, kā arī no LLA mācību un pētījumu saimniecības Vecauce iepērkot sporta tipa ķēves, jaunus sporta tipa ērzeļus un sākot iegūt kumeļus, kuri kā sporta zirgi varēja konkurēt gan PSRS, gan starptautiskajos tirgos. Uz saimniecību atnāca strādāt pieredzējusi jātniece Baiba Zīle, zirgkopēja Velta Bruce un LLA studējošā Daiga Šimkeviča. Bērnu audzināšanas starplaikā stallī darbojās arī Ingrīda Sviķe. Saulaines jātnieki regulāri un ar labiem panākumiem startēja sacensībās, piedalījās pat republikas līmeņa startos. Lauku sporta biedrības Vārpa spēles sporta sekcija organizēja savas oficiālās sacensības, kuras vienmēr pulcēja kuplu dalībnieku un skatītāju pulku. Izpildot virkni prasību, Saulainē tika akreditēta zirgu šķirnes ferma. Ik gadu piedzima vairāk nekā desmit kumeļu, jaunzirgi tika apmācīti un veiksmīgi pārdoti. Saulaines jātnieki bieži tika aicināti eskortēt kāzas, piedalījās Muzeju svētkos un citos pasākumos. Un vēl sacensības! Kravas automašīnā ar paaugstinātiem bortiem zirgi segās, jātnieki satuntuļojušies, matiem un krēpēm vējā plīvojot, izbraukāja Latviju, piedaloties gan mazāka, gan lielāka mēroga sacensībās. Jātnieku sporta sekcija jau no 1979. gada organizēja Saulaines kausa izcīņu, kas parasti notika Saulaines stadionā un bija svētki visiem. Jau astoņdesmitajos gados Saulainē tika veiksmīgi pielietota ķēvju mākslīgā apsēklošana – tajos laikos liels jaunums nozarē – un iegūti vairāki kumeļi. To veiksmīgi veica veterinārārsts Josifs Artmovičs. Lai gan nozare attīstījās stabili, apstākļi gan strādājošajiem, gan zirgiem bija skarbi. Pirmais stallis – ar papi apsists, kūdras starpkārtām pildīts, žurku izalots dēļu šķūnis, kurā gaisa temperatūra ziemā tikpat kā neatšķīrās no āra, tikai vējš svilpoja mazāk. Zirgu dzirdīšana sākās ar ceļojumu uz kaimiņos esošo govju kūti pēc karstā ūdens, lai atkausētu nopakoto ūdenskrānu. Stallī ziemas spelgonī dzima kumeļi, kuri tomēr izauga par veselīgiem zirgiem. Zirgu skaitam palielinoties, tika atvēlēta kaimiņos esošā bijušā teļu kūts, kurā bija ekstra – automātiskās dzirdnes (jaunzirgi gan tās bieži nolauza, tā noplūdinot pusi staļļa). Govju kūts bijušajā izolatorā vaislas ērzeļiem iekārtoja stalli ar pieciem boksiem. Pastaigu aplokus vajadzēja atkal un atkal lāpīt, pavasaros un rudeņos tie bija dubļaini – kā jau Zemgales mālos. Ar treniņu laukumu bija tāpat, tādēļ jātnieki bieži pārcēlās uz Lielupes malu (tagadējā autopoligona teritorijā), kur pamats bija daudz sausāks, mīkstāks un zirgu kājām saudzīgāks. Kaucītes abu krastu pļavas vairs nespēja pabarot ganāmpulku ilgāk par pusi vasaras; ne vecās dzeloņdrātis, ne elektriskie gani nevarēja pusbadā esošos dzīvniekus noturēt viņiem atvēlētajā teritorijā. Zirgi rāva aplokus un devās uz tuvējiem biešu un labības laukiem, šad tad iegriezās arī saulainiešu mazdārziņos vai Lepšu ābeļdārzā. Vietējiem iedzīvotājiem zirgi nez kāpēc bija kā dadzis acī, un strīdi ar vietējo vadību nonāca pat līdz partijas rajona komitejai. Pēc laika tomēr atvēlēja citas ganības, un tad zirgi ceļoja te uz Švirkali, te uz Plunčavām. Lielākā problēma bija zirgkopēji. Smagie darba apstākļi un normālas dzīvojamās platības trūkums lika viņiem kā komētām parādīties un pazust. Darba smagumu uz saviem pleciem iznesa tehnikuma audzēknes, kas nāca trenēties. No rītiem, kamēr citi vēl saldi gulēja, viņas staļļos zirgus padzirdīja un pabaroja. Pēc stundām bija jātīra boksi un jādara citi darbi, un treniņš pēc tam bija kā atalgojums par padarīto. Tad – vakara barošana. Meitenes vakariņās reizēm skrēja kūts zābakos, lai tikai nenokavētu un nebūtu jāiet gulēt tukšu vēderu. Un tā – četrus gadus, arī vasarās, kad citiem brīvlaiks, bet saulainiešiem – zirgi un sacensību sezona... Taču smagais darbs un grūtie darba apstākļi nemazināja pieķeršanos zirgiem. Pēc tehnikuma absolvēšanas Saulainē palika un no 1985. gada par nozares atbildīgo un treneri strādāja Anda Freimane (tag. Zīverte), pēc pāris mēnešiem padomju saimniecībā Dāvini pie Saulaines zirgiem atgriezās Mirdza Silvestrova. Tomēr normālu dzīves apstākļu trūkuma dēļ daudzi darbu ar zirgiem bija spiesti pamest. Tā pēc piecu gadu dzīvošanas kopmītnes istabiņā prom no Saulaines devās Ruta. Neaizkavējās arī Baiba Zīle, Ingrīda Sviķe un Anda Freimane. Nozares vadība, zirgu un jātnieku trenēšana 1987. gadā tika uzticēta jātniecei, zootehniķu pēdējā kursa audzēknei Ingai Reliņai. Viņa turpināja tradīcijas, tostarp noorganizēja astoņas sacensības. Visspilgtāk atmiņā palikušas divas – 1987. gadā, kad tehnikumam atteica godīgi nopelnīto finansējumu un pašu spēkiem tika atrasts sponsors Raivo Poselis; sacensībās piedalījās sešpadsmit komandas (tiem laikiem ļoti liels skaits!), un skatītājiem no Bauskas tika piedāvāti bezmaksas autobusi, darbojās bufetes, un pēdējās – 2000. gadā Kaucītes krastā, laukā, kuru laipni atvēlēja tā īpašnieks Bonāta kungs. Sacensību vidū sākās tik traka lietusgāze, ka jātnieki pēc starta varēja izliet no zābakiem ūdeni un zirgu vedamo mašīnu nogādāšanai uz cieta ceļa nācās izsaukt pašvaldības – traktorus. Sacensību organizēšanā visu darīja paši sekcijas dalībnieki: kārtoja laukumu, krāsoja šķēršļus, gatavoja staļļus viesu zirgu izmitināšanai, rūpējās par tiesnešu komandas sastāvu, balvām uzvarētājiem. Tas bija ne tikai ļoti laikietilpīgs, bet arī finansiāli nopietns pasākums, jo tehnikums sacensības atbalstīja minimāli, bija jāmeklē sponsori. Inga stāsta, ka vislielākais palīgs bijis Vismants Šulcs, ar kuru kopā atrasti sponsori gan starp vietējiem zemniekiem, gan vietējiem uzņēmumiem, piemēram, Bauskas alus un laikraksts Bauskas Dzīve. No 1987. līdz 1989. gadam bija Saulaines jātnieku komandas zvaigžņu periods – tehnikuma audzēknes Nellija Upeniece ar Harpūnu, Inta Kāpiņa ar Franku un trenere Inga Reliņa ar Deltu un Gvidonu II gandrīz katru nedēļas nogali no sacensībām atgriezās ar kausu vai individuālu godalgu. Saimniecības vadītājs Ignats Savickis vienmēr atrada iespēju piešķirt transportu sportistu nogādāšanai uz sacensībām, pat karstākajā ražas novākšanas laikā. Stāsts par Saulaines zirgiem nebūtu pilnīgs, ja netiktu pieminēta staļļa labais gariņš, zirdzinieks ar sirdi un dvēseli Voldemārs Jaunzems. Vecītis, kā viņu sauca savējie, zirgiem veltīja visu mūžu. Jau pensijā būdams, viņš strādāja kopā ar Rutu Priedavu. Viņa pārziņā bija ķēvju lecināšana. Reizēm, ļaudams tehnikuma meitenēm izgulēt rīta miegu, pats staļļos pabaroja zirgus. Viņa vārdu zināja pat tie, kas viņu nebija satikuši. “Vecītis teica”, “Vecītis būtu darījis tā” – to ik pa brīdim varēja dzirdēt savstarpējās sarunās. Vecītis, būdams ar milzīgu pieredzi, nemaz tik viegli nepieņēma cilvēkus. Ruta atceras, ka viņa pirmais jautājums sastopoties parasti bijis: “Nu, cik ilgi tad ir ķēves grūsnība?” Ja atbilde bija pareiza, eksāmens skaitījās izturēts. Reiz, kad pēc kārtējās zirgu dzīšanas pa labības laukiem slapjas un pārgurušas atgriezāmies stallī, Vecītis mūs sagaidīja ar jautājumu: “Vai esat lasījušas Igo grāmatu Nožēlojamie?” Laikam pārbaudīja mūsu intelektu... Ap Saulaines zirgiem vienmēr bija daudz brīnišķīgu cilvēku, arī toreizējie jaunieši un pat bērni: Baiba Gailāne, Vismants Šulcs, Uģis Muižzemnieks, Gunārs Bārdiņš, pilsrundāliete Sarmīte Rone, tehnikuma audzēknes Anda, Mirdza, Rita Vēvere, Māra Kalniņa, Jolanta Mazaļevska, Vita Ziriņa, Ingūna Sproģe, Zita Puzāka... Visus vārdus pat atcerēties vairs nevar... Brīnišķīgus foto mirkļus atmiņai radījis fotogrāfs Gailis, kura meita Baiba arī darbojās ar zirgiem. Zirgkopību atbalstīja saimniecības vadītāji Alfrēds Greiselis un Arvīds Kraņevskis. Īpaši jāpateicas pēdējiem tehnikuma un saimniecības vadītājiem – Ignatam Savickim un Jānim Šulcam. Inga Reliņa savu darbu pildīja līdz pilnīgai nozares likvidēšanai 2001. gadā. Šķirnes zirgu ferma Saulainē pastāvēja līdz 1992. gadam, kad zirgi tika sadalīti, daļu privatizēja, septiņpadsmit palika Saulaines tehnikuma īpašumā. Tā kā vecie staļļi tika privatizēti, tehnikums izremontēja un pielāgoja zirgiem daļu bijušās saimniecības cūku fermas (ar labu grīdas segumu) un metinātiem zirgu boksiem. Strādāt kļuva vieglāk, bet valsts un tehnikuma izglītības politikas virziena maiņa, kad lopkopības speciālisti kļuva nevajadzīgi, diemžēl noteica arī tehnikuma zirgu likteni, un 2001. gadā tika pieņemts lēmums par nozares likvidēšanu. Mēneša laikā visus zirgus pārdeva... Tādi mēdz būt skarbie pārmaiņu vēji, taču atmiņas tie nespēj aizslaucīt vēsturē.